“To, kas ar mani notiek, es pierakstu ar zīmuli vai reizēm tušu. Līniju, ne vārdu formā. Vārds ir pārāk konkrēts, tam ir robežas, kamēr līnija plūst brīvi. Tai ir pilnīgi cita vibrācija. Tai nav ne tautības, ne dzimuma, ne sugas, ne ādas krāsas. Tā nepieradināta klejo bezgalīgajos esības tuneļos starp sapņiem un nomodu, šo un paralēlajām pasaulēm. Galu galā, kālab gan, lai mēs iedomātos, ka mūsu vispārpieņemtā realitāte ir vienīgā un ka mēs esam vienīgās dzīvās būtnes visā plašajā Visuma telpā? Un, ka evolūcijas teorija, kuru māca skolā, ir galīga. Pasaule ir līniju pinums, kur viss ir savijies neiedomājamās kombinācijās un ar katru savu darbību, domu vai kustību tu pievieno vēl jaunu līniju, kas vibrē ar jau esošajām. Trausli skaisti kā zirnekļtīkls vai noslēpumaini kā micēlija neaptveramie plašumi.
Apziņas noslēpums joprojām nav atminēts. Tāpat kā neviens nezina, kur īsti mājo atmiņa. Es neizdomāju zīmējumu, un zīmējot es nedomāju, ko daru. Es esmu zīmējumā un vienlaikus arī esmu šis zīmējums. Fragments brīvajā plūsmā, kas skicē mirkļus. To, kas notiek vibrāciju telpā saslēguma mirklī – šeit un tagad, šajā un paralēlajās pasaulēs. Es to fiksēju caur zīmējumu, tādējādi līdzdarbojoties pasaules nepārtrauktajā tapšanas procesā, kuras daļa esmu arī es pati. Zīmējums ir mana meditācija un savienojuma punkts – durvis uz lielo noslēpumu.” /Teksts – Una Meistere/